RADOŠUMS UN DARBS
Par daudzu loloto sapni – «padarīt radošo aizraušanos par darbu».
Jau 20 gadus es strādāju radošajā jomā. Uzreiz trijos tās veidos:
1. Tā sauktās radošās profesijas. Manā gadījumā – vairāk ar dizaineriem un fotogrāfiem.
2. Autori, kuri vēlas pelnīt ar savu radošumu.
3. Cilvēki, kuri nodarbojas ar radošumu, lai attīstītu sevi kā personību, tostarp lai attīstītu prasmes un īpašības savam neradošajam darbam.
—
1. Katrs radošs cilvēks, kas atnācis «radošā profesijā», ātri saprot, ka radošuma tajā nav nemaz. B2B jomā «radošam lidojumam» nav nekādas vietas. Visu nosaka metrikas, konversijas. Tas ir, jāpatīk jūsu klienta klientiem, nevis jāizpauž savs pasaules redzējums. B2C jomā un gadījumos, kad biznesa klients kāpēc gan nevadās pēc metrikām, jāapmierina klienta gaume. Un te ir svarīgs paradokss: jo vairāk attīstījies dizainers, fotogrāfs..., jo mazāka iespēja, ka viņš trāpīs klienta vēlmē. Tikai tāpēc, ka maz klientu attīsta savu gaumi.
2. Autori, kuri mēģina pārdot savu radošumu, arī ātri saprot, cik ļoti patiesība par mākslas tirgu neatbilst vispārējam mītam. Radošu produktu pirktspēja ir tik maza un spekulatīva, ka par to nopietni runāt nav nekādas jēgas. Pērk ļoti maza cilvēku grupa. Lielākā daļa pērk vai nu gadsimtos pārbaudītus darbus vai pat vienkārši izdrukas, vai trendus (un tas ir tas pats šovbizness), vai kā investīcijas un glabā darbus aizzīmogotus noliktavā. Vienkārši kā akcijas. Bet arī tam autoram nāksies nodarboties ar savu popularizēšanu vairāk nekā ar radošumu. Un tas atkal vairāk ir par šovbiznesu, nevis par radošumu.
1.–2. punkts galu galā tikai skaistuma pēc tiek saukti par radošu darbu. Sliktāk ir tas, ka tas ārkārtīgi graujoši iedarbojas uz radošu cilvēku psihi, kuri tur atnākuši ar romantiskām cerībām. Strādājot ar dizaineriem reklāmas aģentūrās, esmu redzējis daudz cietušo. Labākie dizaineri ir tie, kuri pēc iespējas agrāk saprata, ka viņu uzdevums ir risināt klienta problēmas, nevis izpaust savu pasaules redzējumu. Ar komerciālajiem fotogrāfiem situācija ir vēl sliktāka. Jo vairāk klientu uzskata sevi par kompetentiem šajā jomā un attiecīgi vairāk vēlas ietekmēt rezultātu kā autori. Bet, kā jau minēts 1. punktā, maz klientu attīsta savu gaumi.
Ir vēl viena būtiska nianse – MI. Par to te neraksta tikai slinks. Tomēr, kad klients vērtē pat «radošu» produktu, kas maksā naudu, viņš to vērtē cenas kontekstā. Klients vienmēr grib maksāt mazāk, saņemt vairāk un ātrāk. Ideja, ka radošumu pērk cilvēka dvēseles dēļ, ko MI nevar nodot, darbojas tikai tad, ja klienti prot atšķirt, kur ir dvēsele un kur nav. Bet, kā jau minēts 1. punktā, maz klientu attīsta savu gaumi.
Rezultātā: radošs darbs ir vai nu ārkārtīgi reti radošs, vai ārkārtīgi reti darbs.
Bet tajā nav nekā dīvaina vai slikta. Jo radošums nav darbs, nav pakalpojums un nav prece. Radošums ir ļoti personiska lieta. Sev. Tie ir personiski meklējumi, īpašību un prasmju attīstība. Tas ir veids, kā attīstīt domāšanu un spēju just.
Radošums ir mēģinājums apzināties sevi, citus, pasauli, veidot orientierus. Radošums ir tikpat personisks kā higiēna. Nodarbojoties ar sportu sev, mēs nepārdodam sporta zāles apmeklējumu. Lasot daiļliteratūru, filozofisku vai reliģisku literatūru, mēs nepārdodam savu lasīšanu un pat secinājumus. Mēs veidojam sevi – tādu, kas labāk dzīvo, labāk saprot sevi un citus, labāk sazinās, labāk redz likumsakarības, labāk organizē telpu. Rezultātā – arī labāk risina darba uzdevumus, sadzīves un sociālos jautājumus.
Es teiktu vēl radikālāk.
Radošums nav pašizpausme, bet pašattīstība. Radošums nav par «izpaust sevi», bet par «veidot sevi». Precīzāk, radošums ir sevis radīšana.