Par skatītāja/klausītāja/lasītāja lomu

Visgrūtākais skatītājam, klausītājam, lasītājam ir iekļūt darba konkrētajā telpā. Tieši konkrētajā saturā, nevis radīt/izdomāt savu telpu autora telpas iekšienē.

Protams, cilvēks vienmēr uztver darbu caur savu pieredzi, noskaņojumu un erudīciju. Bet pieredze un erudīcija ir vajadzīgas tieši tāpēc, lai spētu sadzirdēt, saprast, sajust autoru maksimāli precīzi un detalizēti, aplipt ar autora noskaņojumu.

Praksē biežāk notiek tā, ka skatītājam, klausītājam, lasītājam, pamanot pirmās darba detaļas, refleksīvi ieslēdzas savas atmiņas, asociācijas, fantāzijas ... un tālāk cilvēks vairs neiekļūst autora darbā, bet aiziet sava darba radīšanā.

Sava darba radīšana kā parādība nav slikta, drīzāk pat lieliska, bet tā nav par kvalitatīvu kontaktu ar darbu. Sava darba radīšana ir brīnišķīgs un loģisks nākamais solis vai paralēla darbība, taču ne aizstājoša.

Turklāt savu telpu skatītājs bieži būvē refleksīvi, neapzināti, pa iemītu un iebrauktu domu ķēdi, no kuras grūti izrauties.

Šo parādību var nosaukt "katrs redz to, ko grib redzēt". Es to bieži novēroju, kad kopā ar mācību dalībniekiem analizējam filmas. Ja cilvēki necenšas uztvert visas filmas detaļas, viņi piešķir filmai savu jēgu. Bet, ja pievērš cilvēku uzmanību lielākam detaļu skaitam, domas un sajūtas no darba izrādās citas.

Mana personīgā statistika rāda, ka uzmanīgas iegremdēšanās darbā rezultāts cilvēkus sajūsmina daudzkārt vairāk nekā viņu pirmā refleksīvā izlasīšana un sajūta no tā.

Tieši tāda ir mākslas loma – pacelt cilvēku spēju just jaunā līmenī, nevis provocēt to, ko viņi tāpat viegli jūt automātiski. Autori cenšas to darīt ar savu uzmanības līmeni, iesaistīšanos tēmā, jutīgumu un nodošanas meistarību.