Vai cilvēks var nodarboties ar radošumu krīzes laikā?

Jautājums par radošu nodarbju piemērotību laikā, kad apkārt notiek briesmīgi notikumi, tiek uzdots ne tikai radošajā vidē, bet arī tur, kur radošums tiek demonstrēts.

Tam, ka cilvēki to dara un ir darījuši visos laikos, ir daudz faktu no mākslas vēstures. Tāpēc jautājums nav par iespēju, bet par morālām tiesībām tērēt laiku, uzmanību un resursus radošumam, nevis ziņu lasīšanai un palīdzībai cilvēkiem.

Šis jautājums pastāv tikai tāpēc, ka ir viedoklis, ka radošums ir izklaide.

Radošums nav izklaide. Īpaši pašam autoram. Radošuma galvenais uzdevums ir refleksija, tas ir, mierīgā laikā tas ir morālas, emocionālas un garīgas izaugsmes veids vai mēģinājums, bet krīzes laikā – iespēja stabilizēt izjaukto līdzsvaru. Tieši tāpēc karu, revolūciju, represiju, aizliegumu... laikā notiek radošuma uzplūds.

Emocionāli sarežģītos laikos radošums kļūst vēl svarīgāks. Kā vizīte pie psihoterapeita, meditācija vai lūgšana.

Radošā procesa laikā cilvēks cenšas sevī atbildēt uz svarīgiem un parasti sev neviennozīmīgiem jautājumiem.

Publicējot radošus darbus, autori piedāvā tādu pašu procesu skatītājiem.

Regulāras radošas nodarbības un vingrinājumi palīdz cilvēkiem uzturēt ne tikai emocionālo, bet arī fizisko tonusu. Lielākā daļa radošuma veidu prasa fiziskas darbības, savākšanos, strukturētību, neatlaidību, precizitāti darbā ar fiziskiem materiāliem. Visas šīs darbības trenē smadzenes domāt, bet ķermeni – kustēties, kā to dara sports.

Cilvēks iet radošumā nevis izšķiest esošos resursus. Viņš iet radošumā, lai tos atjaunotu un vairotu.

Pasniedzējiem, kas spēj motivēt nodarboties ar radošumu, krīzes laikā tas jādara vēl aktīvāk.
Tas ir tikpat svarīgi kā regulārs miegs, uzturs un fiziski vingrinājumi.

Sekot jaunām publikācijām un tās apspriest ērtāk Telegram kanālā