Radošam cilvēkam jābūt stipram

Radošums vispirms ir kaut kā radīšana. Darbība, kas vērsta uz fiziska objekta, skaņas un skaņu salikuma, objektu kustības, smaržas, teksta radīšanu…

Svarīgi, ka vēlme darboties un zināšanas par to, kā darbību veikt, pašas nav darbība, jo materiālos nerada neko jaunu. Nekādi tos nemaina: formu, krāsu, smaržu, skanējumu; nemaina salikumus.

Radošs cilvēks atšķiras no neradoša nevis ar idejām un nevis ar meistarību, bet ar to, ka patiešām veic radīšanas darbību, tas ir, rada, neatkarīgi no idejas sarežģītības vai oriģinalitātes un meistarības līmeņa.

Radošs cilvēks ir cilvēks, kurš mīl radīt. Cilvēks, kurš vēlas darbību. Cilvēks, kuram kaut kāda iemesla dēļ nepietiek tikai skatīties, klausīties, lasīt to, ko izdarījuši citi. Tas ir cilvēks, kurš meklē iespējas radīt pats. Un radīt nevis jebko, bet kaut ko, kas atspoguļo viņa domas, jūtas, uzskatus, secinājumus, sajūtas…

Lai tiktu galā ar šādu uzdevumu, jābūt:
1. Gribai – gatavībai radīšanas darbībai
2. Domāšanai – savu domu formulēšanai
3. Psiholoģiskai noturībai

Šīs prasmes nav no vieglākajām, bet ir dzīvībai svarīgas. Kā var radīt gleznotājs, kurš nespēj stundām dienu no dienas stāvēt pie molberta, aktieris, kurš nespēj nospēlēt daudzstundu izrādes, bet mūziķis – koncertus? Tēlnieks, kurš nespēj ar smagiem āmuriem izkalt formu no akmens? Ko darīt fotogrāfam un kinooperatoram, kurš nav gatavs skraidīt ar kamerām un gaismas iekārtām?

Un tas ir tikai pats radošums. Turklāt cik daudz darbību jāveic iepriekš: jātrenējas, jāmācās, jāmēģina, jāorganizē, jānes, jāmeklē materiāli un lokācijas… Cik daudz darbību jāveic pēc tam: jāsavāc instrumenti, jāizmazgā otas…

Cilvēkam, kurš vēlas izvairīties no darbības, izvairīties no grūtībām, radošumā nav vietas. Tur viņš būs pilnīgi rīcībnespējīgs.

Radošs cilvēks pastāvīgi un ar prieku uztur sevi darbības tonusā, lai neapjuktu, kad pie viņa atnāks ideja, iedvesma, sajūta, doma vai stāvoklis, ko viņš vēlēsies iemiesot darbā.

Cilvēks, kuram nav gatavības darboties, radošuma pasaulē dzīvot nevar. Viņš var būt tikai tūrists amatieris, kas atnācis ciemos paskatīties, kā te dzīvo gribasspēcīgi cilvēki – darbības cilvēki. Neatkarīgi no viņa ideju ģenialitātes.

Tāpat arī otrādi – cilvēks, kuram ir pastāvīga gatavība darbībai, bet nav domu un ideju, nevar radīt neko saturīgu. Tādā gadījumā saka: “Jūsu spēku vajadzētu novirzīt pareizajā gultnē” – tas ir, lietas labā.

Lai darbos būtu saturs, autoram jābūt domājošam, meklējošam cilvēkam, kurš prot savas domas un jūtas noformulēt saskaņotā izteikumā. Formulēšana ir sarežģīts darbs, kas prasa koncentrēšanos uz tēmu un savākšanos. Noformulēt saskaņotu tekstu, noformulēt muzikālu kompozīciju, noformulēt vizuālu kompozīciju, noformulēt scenāriju…

Bet, kad domājošs cilvēks nostājas uz formulēšanas un meklējumu ceļa, viņam ļoti ātri apnīk virspusējas tēmas, un viņš neizbēgami pāriet pie svarīgām un neviennozīmīgām tēmām: kas esmu es, kas ir cilvēks, cilvēks un daba, daba bez cilvēka, cilvēks un pilsēta, sabiedrība un vientulība, dzīve un nāve, kas ir labi un kas slikti, tikumība un kārdinājumi, tēvi un bērni, mīlestība, Dievs un Visums, kas ir laiks un kas ir atmiņa...
Ja paskatās uz lielo mākslu, tā ir veltīta tieši šīm mūžīgajām un svarīgajām tēmām, bezlaicīgām cilvēka dilemmām un vērtībām. Daudzējādā ziņā tieši tēma nosaka autora līmeni.

Garā vājš cilvēks neuzdrošināsies pieiet šādām tēmām. Viņš var tikai demonstrēt savas mirkļa intereses: fotografēt iepatikušos ziedus, mājas, iepatikušos cilvēkus, dziedāt un spēlēt iepatikušās skaņu secības, likt vārdus interesantos salikumos. Bet aiz šiem interesantajiem salikumiem nebūs nekā svarīga un vērtīga pat autoram. Bet, ja autors ir paveicis domāšanas darbu un noformulējis sev, kāpēc viņam svarīgs zieds, māja un cilvēks, tad aiz šī objekta un sižeta stāvēs vērtība. Un skatītājs ar lielāku varbūtību sapratīs un sajutīs šo vērtību, jo no tā, kā autors saprot vērtību, ir atkarīgs, kā viņš nodos objektu, vārdu, veiks darbību uz skatuves…

Nevajag aizmirst arī tādu svarīgu radošuma daļu kā darba publicēšana, tā demonstrēšana sabiedrībai. Šajā brīdī daudzi autori kļūst par visievainojamākajiem un neaizsargātākajiem cilvēkiem, jo izliek gan savus spriedumus, gan savu meistarību visu gaidīto un negaidīto skatītāju, klausītāju, lasītāju vērtējumam... Saglabāt šajā brīdī emocionālu mieru ir vēl viena vieta, kur izpaužas autora spēks. Īpaši, ja skatītāju vērtējums nesakrīt ar autora gaidām vai vērtējuma nav vispār. Turklāt autoram par katru cenu nedrīkst zaudēt motivāciju un gribu radīt nākamo darbu.

—
Tās ir tikai galvenās prasmes, kurām jāpiemīt radošam cilvēkam, lai radītu. Ir vēl daudz prasmju, kas var sagādāt viņam lielāku prieku no procesa un padarīt viņu produktīvāku. Un tas papildus konkrētā mākslas veida, kurā viņš strādā, meistarībai.

Labi, ka noturība, griba, koncentrēšanās un psiholoģisks miers ir iegūstamas īpašības. Un viens no veidiem, kā tās iegūt, ir mēģināt nodarboties ar radošumu.
Radošums rūda gribu, stiprina garu, trenē domu un norūda psihi.

———
Dmitrijs Bulkins
Fotogrāfs un radošās fotogrāfijas pasniedzējs.
Sekot jaunām publikācijām un tās apspriest ērtāk Telegram kanālā