VAI RADOŠUMS IR PAŠIZPAUSME?
Ilgu laiku es turējos pie vienkāršas un zināmas domas: radošums nav jebkura cilvēka darbība vai tās rezultāts, bet tāda, kas ietver pašizpausmi, tas ir, mēģinājumu izpaust savu iekšējo pasauli, domas, uzskatus un jūtas. Doma nav jauna, bet man svarīga.
Pamazām šī doma ne tikai nostiprinājās, bet arī attīstījās. Attīstoties tā mainījās tik ļoti, ka gandrīz nemanot pāraugusi par kaut ko jaunu un atdalījusies no sākotnējās versijas. Tagad nostiprinājusies ideja raugās uz savu sākumu kā uz kaut ko no labās pagātnes, kas šodienai jau šķiet vājš un nepietiekams.
RADOŠUMS IR PĀRSTEIDZOŠS PROCESS.
No vienas puses, tas dod iespēju parādīt savu skatījumu uz pasauli caur subjektīvu prizmu, kas, protams, ir pašizpausmes forma. No otras puses – kas notiek ar autoriem, kad viņi sevi izpauž?
Lai patiešām izpaustu sevi, autori iziet svarīgu ceļu: pēta sevi, savas intereses, tieksmes, bailes, pārdomā ētiskās un estētiskās vērtības. Rezultātā autori labāk saprot, kas viņus satrauc un kas nē, kādi stāvokļi viņiem ir komfortabli un kādi nav. Svarīgi, ka šī izpratne nāk tieši radošā procesa laikā.
Bet radošums nav tikai refleksija vai mākslas terapija.
Vēl interesantāk ir tas, ka atšķirībā no parastas refleksijas radošums ļauj radīt jaunas izdomātas pasaules. Pateicoties tam, ka šīs pasaules ne ar ko nav ierobežotas, tās var tikt būvētas nevis uz tā pamata, kādi autori ir tagad, bet uz tā, kādi autori grib būt.
Ja autors parāda sevi tādu, kāds viņš ir, tad viņš paliek tāds pats, kāds bija, un pat vēl stiprāk nostiprinās šajā stāvoklī. Ja autors tiecas izpaust to, kas viņš gribētu būt, tad radīšanas brīdī viņš var tuvoties savam mērķim.
Piemēram, kad autors rada darbu par mieru, tas ne obligāti nozīmē, ka viņš pats ir mierīgs cilvēks. Tas var nozīmēt, ka autors novērtē mieru un tiecas pēc tā. Šāda darba radīšanas procesā viņš cenšas šo stāvokli atrast, radīt, sasniegt vai vismaz tuvoties tam. Tādējādi autors iegūst prasmes, kas palīdz sasniegt mieru.
Radošo meklējumu laikā autori patiesībā attālinās no sevis esošā pie sevis ideālā (savā ideāla izpratnē). Radošuma procesā cilvēki atklāj sevī jaunus horizontus: tēmas, vērtības, attīsta estētiku un intereses.
Radošums ir process, kas ļauj ne tikai reflektēt un atpūsties, bet arī veidot sevi jaunu, «uzlabotu», kā arī mainīt sevi šajā virzienā ar darbības palīdzību. Un svarīga radošuma priekšrocība atšķirībā no tiešiem mēģinājumiem sevi mainīt – nav riska kaut ko sabojāt, izņemot krāsas, fotofilmu, mālu un citus materiālus.
Radošums ir iespēja tuvoties vēlamajam sev.
Par daudziem dižu autoru darbiem zināms, ka pirms darba sākuma viņi nezināja, kāds būs rezultāts un pie kā novedīs viņu radošie meklējumi. Un atkal atkārtošos: šie meklējumi ir izaugsme, kas notiek radošās darbības procesā.
Tāpat bieži autoriem viena un tā pati tēma pāriet no viena darba uz citu. Varbūt tas nav tāpēc, ka autori ir šīs tēmas meistari un to pavairo, bet tāpēc, ka autoriem šī tēma līdz galam nav skaidra un viņi cenšas to saprast vēl labāk, radot vēl vienu darbu?
To pašu var teikt ne tikai par tēmu, bet arī par formu – izpildījumu.
Internetā jau sen klīst veiksmīgu rakstnieku ieteikumu krājums, kurus viņi paši neievēro, ar nosaukumu «8 Pieces of Writing Advice It’s OK to Ignore (Because These Famous Authors Did)».
Raksta autors saka, ka šiem padomiem nav jāseko, jo paši ieteicēji tiem neseko. Bet ja nu šie autori neignorē savus padomus, bet paši tiecas pēc tiem? Ja nu šie autori ir tik brīnišķīgi tieši tāpēc, ka cenšas sekot saviem padomiem, bet viņiem vēl ne vienmēr izdodas? Un, iespējams, viņu darbi būtu vēl lieliskāki, ja viņiem izdotos labāk sekot saviem ideāliem.
Kā pasniedzējs es bieži izvirzu mācību dalībniekiem mērķus, pēc kuriem tiecos pats, bet kurus vēl neesmu sasniedzis, un dodu vingrinājumus, kas man pašam neizdodas ideāli. Un pasniedzējam nav nekā priecīgāka par mācību dalībniekiem, kuri viņu apsteiguši.