«Radošuma pastāvēšanas vieta». Uzstāšanās saturs fotofestivālā Kopenhāgenā. 2014. gada jūnijs

Šādu uzstāšanos vai kursa nodarbību laikā vienmēr ir sajūta, ka autori reizi pēc reizes izrunā visiem sen zināmus vārdus. Par fotogrāfiju un par radošumu kopumā. Vārdus, kurus visi sen zina. Kāpēc tad joprojām pastāv tik liela atšķirība starp autoriem un tiem, kas vēlas par tādiem kļūt? Viņiem taču visiem ir vajadzīgās zināšanas ne tikai par tehniku, tehnoloģijām, bet pat vienam par otru?
Un tagad es turpināšu runāt vārdus, kurus visi zina. Tie ir acīmredzami un bieži pieminēti. Bet mēģināšu parādīt, ka problēma ir tieši vārdos, precīzāk, tajā, ka mums šķiet, ka mēs tos noteikti zinām.
Pirms mēģināt aprakstīt tēmu, gribētu iepriekš attaisnoties. Jāsaprot, ka mēģinājums aprakstīt neverbālus procesus ar verbālu valodu ir iepriekš lemts neveiksmei, ja aprakstītājs nav augsta līmeņa literāts. Tāpēc uztveriet manas valodas alegoriskumu kā mēģinājumu nodot jēgu ar vispārsaprotamiem tēliem.
Tāpat jānosaka jēdziena «radošums» nozīmes robežas. Šajā tekstā ar šo jēdzienu tiks saprasta pašizpausmes darbība vai pašizpausmes darbības rezultāts.
__

Pasniegšana radošā darbībā ir interesanta ar to, ka, ja pasniedzējs ir ne tikai teorētiķis, bet arī praktiķis un nodarbojas ar savu radošo darbību, tad, būdams pasniedzējs, viņš ir arī izpētes priekšmets. Kā pētnieks, kurš veic eksperimentus pats ar sevi.
Tā ir pastāvīga pozīcijas maiņa no darītāja uz darītāja vērotāja pozīciju. Novērošana, analīze un mēģinājums izskaidrot notiekošo. Pastāvīga robežas šķērsošana starp divām telpām: autoru teritoriju un to teritoriju, kas vēlas būt autori. Regulāri komandējumi no vienas pasaules uz otru abos virzienos.
Teritorija, apvidus ir ļoti ērta alegorija, lai nodotu būtību: radošā telpa ir atsevišķa vieta un atrodas pavisam citā abstrakti ģeogrāfiskā punktā nekā cilvēka sadzīves un sociālā darbība.
Precīzāks šāda veida teritorijas un apvidus apzīmējums ir «stāvoklis».
Stāvoklis ir cilvēka obligāti pastāvoša īpašība. Tāda pati kā temperatūra, augums, krāsa, forma, poza … Cilvēks nevar nebūt ar formu, krāsu, temperatūru un tāpat nevar neatrasties kādā stāvoklī. No bezgalīgā stāvokļu skaita, kuros cilvēks var atrasties, šajā gadījumā mūs interesē «radošais stāvoklis». Atsevišķa domas, jūtu un darbības uzturēšanās telpa. Iedomājieties, ka stāvoklis ir istaba vai lauks ar savu smaržu, temperatūru, vēja ātrumu, gaisa blīvumu. Kā cita valsts, sala, personīgs kabinets ar savām kārtībām, likumdošanu, klimatu, gravitācijas likumiem, laika joslu, naudas valūtu…
Radošais stāvoklis ir paaugstinātas jutības telpa.

Galvenā problēma ir mēģinājums pielīdzināt radošās telpas likumus citas telpas likumiem, visbiežāk – sadzīves vai sociālās. Turklāt visi saprot šo telpu atšķirības mērķos un uzdevumos.
Mēģināt pastāvēt vienā valstī pēc citas noteikumiem vai radīt universālus noteikumus abām ir utopiski, ja vien jūs nevēlaties iznīcināt vienu no tām vai abas (kā to dara jau par kļūdainu atzītā mūsdienu kultūru globalizācija). Un ne mazāk svarīgi saprast, ka būt divās telpās vienlaikus nav iespējams, lai cik mums šķistu, ka tās atrodas ļoti tuvu, viena cilvēka iekšienē. Tās ir divas dažādas domas, jūtu un darbības atrašanās vietas, un katrā no šīm vietām ir sava vērtību sistēma. Tāpēc bieži saruna starp to, kurš atrodas radošajā telpā, un to, kurš atrodas sadzīves vai sociālajā telpā, izskatās kā ticīgā dialogs ar ateistu – cilvēkiem, kuri vienā laikā atrodas dažādās sistēmās, dažādās pasaulēs.
Galvenā radošās telpas atšķirība no sadzīves un sociālās ir visu procesu iracionalitāte. Patiesuma, pareizības un lietderības kritērija trūkums. Tā ir tikai sajūta, viedoklis vai privāta apzināšanās. Process vai rezultāts, brīvs no obligāta funkcionāla pielietojuma.

Pirmais radošās telpas neapzinātas sagrābšanas veids ir mēģinājums pastāvēt tajā pēc sadzīves telpas noteikumiem.
Mūsdienu sadzīves telpas statūti ir racionalitāte un zinātniskums. Jebkura darbība tiek veikta, lai sasniegtu kādu mērķi; mērķa sasniegšanas veiksme lielā mērā ir atkarīga no stratēģiskā plāna un teorētisko zināšanu apjoma – jo sarežģītākas zināšanas, jo lielāka uzticība tām.
Visa apkārtējā sadzīviskā racionalizācija ir racionalizējusi arī cilvēka domāšanu, kas tagad dzīvo vispārēja terminoloģiska apraksta pasaulē. Citiem vārdiem, mūsdienu pasaulē nedrīkst un nevar pastāvēt tāds process, ko nevar nodot ar verbāli skaitlisku nozīmi. Un vēl jo vairāk nedrīkst būt tā, ka cilvēks, kurš veic darbību, nevar aprakstīt, ko viņš dara un ar kādu mērķi.
Par to liecina vēlme sekot noteikumiem pat tur, kur to nav. Un visbiežākie jautājumi: «Ar ko tas vai cits autors veido savus darbus?», «Kas jādara, lai izdarītu tāpat?», «Kāds ir autora noslēpums?».
Pajautājiet par to «radošajiem autoriem» – saņemtā atbilde jūs neapmierinās. Viss, ko jūs dzirdēsiet, būs stiepts klusums un mokošs mēģinājums savākt jēgpilnā aprakstā neapzinātu procesu. Vai izskanēs standarta frāze: «Daru to pašu, ko jūs, bet sanāk, kā sanāk». Iespējams, pat ar procesa aprakstu, kurā patiešām nebūs nekā jauna. Parasti jautātājs ar šādu atbildi nav apmierināts. Viņš uzskatīs, ka atbilde nevar būt tik vienkārša, nevar nesaturēt ievērojamu jaunas funkcionālas informācijas apjomu, un attiecīgi nolems, ka autors negrib dalīties ar savām slepenajām zināšanām. Jo jautātājs ir pārliecināts, ka tikai slepenas informatīvas zināšanas var viņu šķirt no šī autora līmeņa un autoram nevar nebūt šo zināšanu.
Tomēr autori, kas atbild «daru to pašu, ko visi», ir absolūti sirsnīgi un patiesi. Bet arī jautātāja sašutums – «es daru tieši tās pašas darbības, bet rezultāts nav tāds» – ir patiess. Tātad atšķirība nav darbības atkārtojuma fiziskajā precizitātē.
Autori aizmirst piebilst vai paši to neapzinās – lai gan viņi dara to pašu, ko jautātājs, viņi to dara citā telpā, ar kardināli atšķirīgu ekosistēmu. Atšķirīgu telpu likumsakarības ir tikpat atšķirīgas un nedarbojas ārpus savas telpas. Attiecīgi vienas un tās pašas darbības, kas veiktas dažādās telpās, dod dažādu rezultātu.
Radošā telpa savukārt, būdama iracionāla pasaule, nav saistīta ar racionalitāti, tādu kā mērķis un tā sasniegšana. Ar mērķi tiek saprasta apzināta gala rezultāta izvēle.
Procesu pamatā ir nevis mērķis, bet iemesls. Iemesls savukārt ir iegansts darbībai, nevis vēlamais rezultāts. Darbība tiek veikta nevis «ar mērķi», bet «iemesla dēļ», nevis «lai…», bet «tāpēc, ka». Ja nepiesaista iemeslu sastāvdaļu psiholoģisko analīzi, var aprobežoties ar vispārējo iemeslu – «tāpēc, ka gribas veikt darbību». Tas arī ir galvenais darbības pamatojums, kas racionālajā sadzīves pasaulē izskan kā dumpis pret mērķi. Mērķis te var figurēt kā «mērķis apmierināt vēlmi».
Tātad uz jautājumu, kādā veidā autors kaut ko izdarīja, atbilde būs – tādā, lai apmierinātu savu vēlmi. Uz jautājumu, kādā veidā, būdams melnbaltu fotogrāfiju fotogrāfs, es iemācījos veidot krāsainas, es varu atbildēt tikai tā: «Iegribējās krāsas». Šī frāze sadzīves pasaulē izklausās tikpat banāli kā ātra laimes nopirkšana tuvākajā veikalā. Bet, tā kā viss notiek radošajā telpā, paaugstinātas jutības vidē, tad tā ir paaugstināta, saasināta vēlme pēc konkrētas krāsas. Tulkojot sadzīves pasaules valodā, šādu vēlmes pakāpi pieņemts saukt par «vajadzību pēc kaut kā ļoti konkrēti noteikta» vai pat «pirmās nepieciešamības vajadzību». Un tas nav tas pats, kas frāze «tagad gribu, lai fotogrāfijas būtu krāsainas». Korektāks tulkojums skan kā «man kļuva ārkārtīgi nepieciešams konkrēts krāsas raksturs».
Nākamais jautājums parasti ir – svarīga ir ne tikai krāsas esamība, bet arī tas, kā to harmoniski apvienot. Atbilde joprojām ir vienkārša – jābūt cilvēkam, kuram vajadzīga krāsu harmonija. Pretējs jautājums – kā autoram veidot melnbaltas fotogrāfijas tādas, lai tām krāsa nebūtu vajadzīga. Atbilde attiecīga – būt tādam, kuram vajadzīgs papildu krāsas trūkums. Un tā tālāk.
Protams, bez vēlmes vajadzīga arī prasme. Bet prasme sastāv par 10% no tehniski informatīvām zināšanām, par 45% no iegremdēšanās pakāpes domā, jūtās un par 45% no darbības.
Kad cilvēks skatās autora darbu un viņam tajā patīk, piemēram, formu ģeometrija, viņš saka: «Autoram patīk ģeometrija». Vai: «Autors šeit izmantoja ģeometriju, lai …». Un tas ir vairāk nekā virspusējs izteikums. Autoram radīšanas brīdī ne tik daudz patīk ģeometrija – viņam tā ir vajadzīga, un viņš pats tajā brīdī kļūst par ģeometriju. Un tas ir cits iemesls un cits jutības līmenis. Tieši šī vēlmes pakāpe, jūtu un domas dziļums, kas pārgājis vajadzībā, ir tas, kas veido darbības raksturu un rezultātu.
Svarīgi neaizmirst, ka jūtas nav datora bināra sistēma ar kardināli pretējiem stāvokļiem, bet arī bezgalīgs starpposma nokrāsu daudzums.
Palicis pats galvenais un vienīgais svarīgais jautājums – kā nokļūt radošajā telpā? Attiecīgi, kā iegribēties ar vajadzīgo pakāpi? Atcerieties, tas nenotiek «lai…», tas notiek «tāpēc, ka».

Otrais veids, kā sagraut radošo telpu, ir ienākt tajā ar sociālās telpas likumiem.
Sociālās pasaules likumi: sava statusa noteikšana sabiedrībā; sākotnējā statusa pieņemšana vai mēģinājums pārveidot statusu sadalījumu ar kādu mērķi – pārākumu vai vienlīdzību; būt lietas kursā par sabiedrības notikumiem.
Cilvēkam kā sociālam objektam ir vairāki galvenie uzvedības modeļi: būt ar visiem; būt pret visiem; būt ar jebkuru, tikai ne ar viņiem; būt tādam, kāds esi, un lai notiek, kas notiek. Interesanti, ka pēdējais modelis sociālajā pasaulē ir visasociālākais, bet radošajā – vienīgais, kam ir jēga.
Tādējādi atbilde uz jautājumu, kā iemācīties veidot tādu pašu darbu kā cits autors, būs – nokļūt stāvoklī vai radīt tieši tādu pašu stāvokli, kurā uzturēsies tāda pati doma, jūtas un darbība. Bet tas savas vēlmes izpausmes telpā ir pilnīgi bezjēdzīgi.
Pati vēlme atkārtot kāda darbu vai vēlme kardināli atšķirties no citiem ir pilnīgi sociāls mērķis. Savas uzvedības pielāgošana sociāla statusa sasniegšanai. Pierādījums sev un citiem, ka es arī tā varu, vēlme pēc tādas pašas popularitātes, cieņas, noraidījuma kā oriģinālam vai mēģinājums ietekmēt sabiedrības viedokli un uzvedību. Tas ir mēģinājums ieņemt ne savas jūtas, ne savas domas un ne savas darbības vietu sociāla mērķa labā.
Bet radošajā pasaulē viss ir balstīts ne tikai uz jūtu pakāpi, bet arī uz to, cik svarīgi, lai šīs jūtas būtu savas. Tātad nav vietas ne mērķiem un statusa iekarošanai, ne sabiedrības interesēm. Vienīgais, kas var saistīt radošu darbību ar sabiedrību, ir iegansts iegremdēties radošajā stāvoklī un radošā darba tēma.
Radošās darbības uzplūds vērojams lielu sociālo pārmaiņu laikos – politisku revolūciju, cilvēku privāto attiecību. To visu pieņemts saukt par dvēseles pārdzīvojumiem. Pozitivitāte un negativitāte ietekmē tēmu un pasniegšanas formu, pārdzīvojuma pakāpe – apraksta bagātību.
Radošs darbs nav informatīvs atklājums un nav sociāla ietekme. Tas ir ielūgums un ceļš autora jūtu un domu telpā. Un jo labāk tas apraksta telpu, jo dziļāk tajā ieies viesis. Nevarēs paiet garām – ja vien cauri.
No visa aprakstītā var rasties viedoklis, ka tiek kritizētas visas telpas, izņemot radošo, un ka cilvēks var un drīkst pastāvēt tikai vienā no aprakstītajām telpām. Tas, protams, tā nav. Tas nav iespējams un nav vajadzīgs. Sadzīves un sociālā telpa ir neizbēgama un ne mazāk noderīga, interesanta dzīves procesa daļa. Turklāt, fiziski paliekot nemainīgs un nemainot fizisko vietu, cilvēks spēj pārvietoties no viena stāvokļa citā. Un tas ietekmē ne tikai uzmanības tēmu, bet arī viņa domu, jūtu un darbību raksturu un saturu attiecībā uz vienu tēmu, objektu, procesu…
Domām un jūtām, kas «likumīgi» pāriet no citām telpām, uz robežas jāatstāj ievešanai aizliegtās preces: racionāla mērķa sasniegšana, vēlme pēc sociālas atlīdzības. Savukārt, izejot ārpus radošās telpas robežām, lai nebūtu nepamatotām, tām nenāktu par ļaunu iegūt trūkstošos mērķus un pielietojuma jomas.
Tāpat atrašanās vienā no stāvokļiem ļauj domāt un just attiecībā uz jebkuru citu stāvokli. It kā jūs skatītos starptautiskos televīzijas kanālus. Vai tie būtu ziņu, zinātniski vēsturiski, kultūras un filozofijas kanāli vai televeikals.
Tā arī šī radošās telpas analīze veikta pārmaiņus no sadzīves un sociālās telpas. Bet tam, kurš izvēlējies pastāvēt arī radošajā telpā, jāatceras vai vismaz jācenšas saprast, kurā telpā viņš atrodas konkrētajā brīdī un no kuras telpas loga uz kuru viņš raugās. Citādi kāda no tām vai abas ļoti iespējams cietīs.
Slikti vai labi, bet mūsdienu pasaulē sadzīves un sociālā telpa ir noturīgākas pret uzbrukumu no ārpuses, radošā – ievainojamāka.
Diemžēl, pateicoties sociālo vērtību iekļūšanai radošajā telpā un masveida lozungam «esi individualitāte, oriģināls», cilvēks arvien mazāk tic sava iekšējā pasaules spējīgumam radošajā telpā.
Bet tieši šīs pasaules esamība, tās stiprums, dziļums, detalizētība, bagātība arī padara radošumu esošu, stipru, autorisku, dziļu, detalizētu, bagātu…
__
Radošas nodarbības un vingrinājumi ir tūrisma, bet dažiem arī emigrācijas birojs pārcelšanai no sadzīves telpas uz radošo un tās aizsardzībai. Ar pārcelšanos pretējā virzienā lieliski tiek galā teorētiskā izglītība, kapitālistiskā, komunistiskā un daudzas citas sistēmas, sadzīve, sociālā vide …
Dmitrijs Bulkins
2014. gads. Kopenhāgena