Mākslinieciskā forma dokumentālajā kadrā: dāvana vai lāsts. Intervija dokumentālā kino žurnālam REALISTFILM.INFO

Mākslinieciskā forma nav pretrunā ar ticamību

Ja runājam par dokumentalitāti no mākslas, nevis sadzīves vai informatīvu uzdevumu viedokļa, tad māksla vienmēr ir izteikums, kas nevar pastāvēt bez formas. Forma ir vienīgais un tāpēc neizbēgamais veids, kā nodot izteikumu skatītājam. Mākslinieciskā forma ļauj nodot skatītājam ne tikai domas, bet arī jūtas. Tajā ir tās uzdevums, nevis padarīt realitāti par fantāziju.

Objektivitātes nav, ir izvēle

Jāatzīst, ka gan fotogrāfs, gan režisors, gan operators atrodas situācijā, kad viņi nevar neizvēlēties, tātad nevar neietekmēt. Kamerai nav nulles novietojuma attiecībā pret objektiem, nav asuma dziļuma “pēc noklusējuma”, objektīvi pareiza redzamā lauka tvēruma un daudz kā cita. Tas viss ir autora neizbēgama izvēle, viņa neizbēgama subjektīva iejaukšanās, apzināta vai neapzināta, bet tā vienmēr ir. Kurā dienas laikā, kādos laikapstākļos un ko filmēt, bet ko nefilmēt – tā jau ir subjektivitātes izpausme.

Ir tāda populāra nostāja: fotografēju, kā fotografēju, un ar ko nāksies, jo mazāk es domāšu par tehniku, par to, kur novietot kameru, jo objektīvāk būs nofilmēts. Bet ir svarīgi saprast, ka, tiklīdz autors saka «es nedomāšu, lai neietekmētu skatītāju», ietekmēs tehnikas ražotājs, brīvā vieta uz grīdas statīvam, laikapstākļi, apgaismojums un tā tālāk.
Vai biežs jautājums: vai jūs izmantojat grafisko redaktoru? Un, kad es saku, ka jā, izmantoju, dzirdu atbildē: “A, nu skaidrs, tā vairs nav īsta fotogrāfija“. Bet redaktoru nākas izmantot vienkārši tāpēc, ka to nav iespējams neizmantot – pats medijs ir tā veidots, tāds materiāls, ka nav iespējams strādāt ar fotogrāfiju, neiejaucoties ar papildu līdzekļiem. Atliek tikai izvēlēties: ņemt tos savā kontrolē vai atdot kontroli kameras ražotājam vai nejaušībai.

Pats medijs ir subjektīvs

Kad mēs izmantojam filmu, jau pati filmas izvēle ir subjektīva ietekme uz krāsu, jo dažādas filmas, pat viena ražotāja, krāsu nodod atšķirīgi. Dažādu ražotāju digitālās matricas to arī interpretē dažādi. Un nākas iejaukties aparatūras ražotāju inženieru subjektivitātē ar savu subjektivitāti, saucot to par objektivitāti, jo vienīgais veids, kā šeit izdzīvot, ir saukt par «objektivitāti» savu izvēli, bet visu pārējo uzskatīt par subjektīvu. Ja es neiejaukšos, tad arī tur būs subjektivitāte, tikai ne mana, bet fotoaparātu ražotāja.
Ja nedomā par plāniem, apgaismojumu, varoņiem, par komunikāciju ar varoņiem, tad šādu attēlu būs vismaz grūti skatīties – tāpat kā klausīties nesakarīgu runu bez intonācijām. Nemaz nerunājot par iekļūšanu skatītāja dvēselē. Lai būtu saprotami, jādomā par valodu: jāformulē doma, jāizvēlas vārdi, intonācijas un stāstījuma secība, un tas jau tiek darīts subjektīvi.

Bet dokumentālistikas īpatnība un grūtība ir attīstīt patiesi smalku prasmi runāt mākslinieciski, bet ne uzsvērti, ne izmākslotu, bet it kā nejauši labi, dabiski un pašsaprotami. Lai valodas pārdomātība ne tikai netraucētu uztvert saturu, bet arī nogādātu saturu līdz skatītāja dvēseles dziļumiem.

Apkārtējā pasaule ir tavs sarunu biedrs

Daudzi cilvēki steidzas, viņiem nav vēlmes aplūkot visu apkārt un meklēt tajā kaut ko svarīgu. Radošs cilvēks tā dzīvot nevar, viņam ir svarīgi risināt papildu uzdevumu – izpaust sevi. Viņš visā cenšas atrast veidu, kā dalīties ar savu iekšējo saturu. Un pasaule apkārt viņam ir veids, kā dalīties. Literāts visu laiku meklē un, kad dzird kaut ko sev īpašu, to pieraksta. Fotogrāfam apkārtējā pasaule ir kā vārdi literātam. Es eju pa ielu kā pa bibliotēku: eju un skatos, kas te ir, ko es varu paņemt savā krājkasītē, un, ja kaut kas sakrīt ar manām domām un jūtām šajā brīdī, varu izteikties tūlīt pat.
Pieņemsim, es no rīta domāju par bērnību: kas ir bērnība, kas nav bērnība. Un, lūk, es eju pa ceļu – un redzu spēka pilnu jaunu dzinumu vai bezrūpīgi pazaudētu bērna sandalīti. Tieši par to es šodien domāju, tas ir tieši par to, ko es nesu galvā! Apkārtējā pasaule ir tavs sarunu biedrs. Tā atklāj tēmas detaļās un piemēros. Es to neizdomāju, tā bija patiesībā. Tas ir dokumentāli.

Kā ieraudzīt apkārtējā pasaulē saturu?

Jāiemācās labi nošķirt, kas ir saturs un kas tikai forma, satura nodošanas veids. Ja cilvēks uzskata, ka objekts, piemēram, roze, ir saturs, tad viņš meklēs tikai rozi. Bet, ja saprot, ka roze ir tikai forma, bet saturs ir dzeloņainība, kvēle, stingrība, tad viņš ieraudzīs to pašu, piemēram, ēkā vai noteiktā cilvēkā. Ja es iekritīšu konkrētā objektā, tad paiešu garām daudzām brīnišķīgām alternatīvām. Tas ir kā sinonīmi.

Kāpēc dokumentalitātei vajadzīga mākslinieciskā forma?

Mēs visi tiecamies ne tik daudz nodot cilvēkam domu, cik iegremdēt viņu šīs domas, emocijas pārdzīvojumā. Ar simboliku vien šeit nepietiek: tiek izmantoti emocionālā uzbudinājuma trigeri. Forma, kas izraisa emocijas, arī tiek saukta par māksliniecisku. Un šajā ziņā forma rada saturu, un šis emocionālais saturs ir daudz svarīgāks par simbolisko. Neatkarīgi no tā, vai tā ir spēlfilma vai dokumentālā filma.

Kuri kadra elementi izraisa emocijas?

Šo instrumentu ir maz: būtībā tā ir tikai ģeometriskā forma un krāsa. Neko vairāk plakans attēls izmantot nevar. Darbu ar krāsu var sadalīt darbā ar pigmentu (sarkans, zils u.c.), darbā ar spilgtumu (gaišāks, tumšāks), darbā ar piesātinājumu (sulīgs, melnbalts). Forma sastāv no objektu ģeometrijas un telpas starp objektiem ģeometrijas, objektu un telpas starp objektiem izmēra, objektu novietojuma, objektu izmēra, to skaidrības un asuma. Tas viss tiek apkopots vārdā «kompozīcija». Komplekts gan nav liels, bet ar to pietiek, lai izteiktu bezgalīgu cilvēka jūtu paleti. Pat dziļumu var nodot uz plakanas lapas, faktūru, garšu, skaņu vai smaržu.
Jau daudzus gadus mēs ar audzēkņiem nodarbībās veicam eksperimentus: radām dažādu krāsu un izmēru formas, dažādi tās izvietojam un cenšamies noteikt, kādas jūtas tās mūsos izraisa. Audzēkņu vidū ir dažādu tautību, dažādu kultūru cilvēki, un tomēr mēs vienmēr atrodam daudz kopīga emocionālajā uztverē: nevis kultūras un sociālo asociāciju līmenī, bet tieši emociju līmenī.

Fotogrāfijas instrumenti kā emociju trigeri

Objekta ģeometrija un tā izmērs

Ģeometrija ir neizbēgams valodas elements. Tā ir visiem objektiem un pat telpām starp objektiem (pretforma). No krāsas var izvairīties, izvēloties melnbaltu fotografēšanu, bet no ģeometrijas neaiziesi. Forma strādā uz dinamiku, stabilitāti, trauslumu, dzeloņainību, plūdenumu, stingrību u.c.
Tāpat svarīgi, kādā formā ir pats darbs (fotogrāfija) – vai tas ir taisnstūrains, horizontāls, vertikāls, kvadrātveida vai izstiepts kā mūsdienu kino. Tam visam ir milzīga emocionāla ietekme uz skatītāju.

Izmērs
Objektu izmērs attiecībā vienam pret otru ir objektu savstarpējo attiecību raksturs.

Paša darba izmērs. Iedomājieties Aivazovska “Devīto vilni” 10x15 izmērā – tā taču būs cita sajūta, ja vispār būs. Oriģināls burtiski pārklāj ar galvu.

Asums
Asums ir par stingrību, skaidrību, iespaida noteiktību. Izplūdums un izsmērējums, gluži otrādi, ir par miglainību, atsvešinātību, nekonkrētību.

Fotografēšanas punkts
Rakurss ir fotografēšanas punkta, skatpunkta izvēle: tas, kur mēs noliekam kameru, jau nosaka kompozīciju. Ja mēs nevaram kustināt objektus, mēs varam kustēties attiecībā pret tiem. No kurienes skatīsies kamera, no turienes skatīsies skatītājs. Ar kameras novietojumu autors parāda skatītājam, kas viņš ir šajā stāstā: “dievišķs“ skatiens no augšas, “skudras skatiens“ no apakšas, “skatiens uz līdzvērtīgiem” taisni, “noskatīšanās skatiens” no stūra vai ar slēpto kameru. No fotografēšanas punkta izvēles nevar aiziet neviens fotogrāfs, režisors un operators.
Turklāt skata leņķis maina formu. Kvadrāts pārvēršas trapecē, vertikāle diagonālē. Tas maina telpu un tās emocionālo uztveri. Statiku var padarīt dinamisku, bet dinamiku statisku, apjomīgo pārvērst plakanā, no šaurības izveidot plašumu, bet no plašuma – saspiestību. Rādot šķautnes vai toņu pāreju, parādās perspektīva, telpa, emocionāla brīvība.
Un vēl jāizvēlas objektīvs, kāds būs tā tvēruma leņķis – tas arī ir darbs ar kompozīciju. Plats leņķis kropļo – te diagonāle, perspektīva, dinamika. Paņem objektīvu ar šauru leņķi – parādīsies statika. Bet, ja vertikāli, tad vēl lielāka statika.

Krāsa un spilgtums

Ir grūti, bet ārkārtīgi svarīgi iemācīties uztvert krāsu emocionāli, nevis caur kultūras kodiem un asociācijām. Asociācijas ir slikts instruments, tas apelē pie personīgās pieredzes, bet tā skatītājiem var ļoti atšķirties. Bet, ja izdodas pāriet pie emocijām, izrādās, ka dažādām krāsām ir dažāds ātrums un dažāds emocionālais vecums.
No spilgtuma ir atkarīgs objektu smagums/vieglums un darba uztvere kopumā. Šo instrumentu bieži nenovērtē, koncentrējot visu uzmanību uz pašu krāsu, lai gan uztverei spilgtums un piesātinājums ir primārāki, tostarp krāsas matētums un spīdums. Tas ir ļoti emocionāls instruments.

***

Brīnišķīgi ir tas, ka jebkuram objektam un telpai starp objektiem uzreiz piemīt visi instrumenti. Objekti vienmēr atrodas kādas formas, izmēra, asuma, spilgtuma, krāsas un savstarpējā novietojuma stāvoklī. Šāda emocionālo provokatoru reizināšana bezgalīgā variāciju skaitā dāvā mums neizsmeļamu resursu un iespēju izteikt savas jūtas smalki un precīzi. Un tas viss ir neizbēgami.
Mākslinieciskā forma ir tāda neizbēgama bagātība, ja to pārvaldi. Un tikpat neizbēgams lāsts, ja neproti ar to tikt galā. Vidusceļa nav.

REALISTFILM.INFO
Sarunājās Natālija Poļica
Avots – http://realistfilm.info/pryamaya-rech/hudozhestvennaja-forma-v-dokumentalnom-kadre-dar-ili-prokljatie.html?fbclid=IwAR2LV247XvqQRskFzWlvUZv9wbasnyvMRjEKiaAshA7g91IH_HivLUVIMio